| Jul. 7th, 2009 @ 09:38 pm |
|---|
Laukos, Latgalē izturēju 5 dienas. Neticami, ka bērnībā tur mēdzu pavadīt visu vasaras brīvlaiku un uzskatīju tās par savām otrajām mājām. Bet tad tur bija ko darīt. Vectēvs vēl bija dzīvs, un 25 hektāru plašajā zemes gabalā tika uzturēta lauku standartiem pieklājīga saimniecība. Un darba netrūka, jo jebkādu mehanizētas lauksaimniecības tehnikas iztrūkumu kompensēja smags roku darbs un kaimiņa zirga sīkstā mugura. Traktora palidzība tika lūgta tikai, lai rudeņos un pavasaros apartu atmatā atstātos laukus, vai arī veiktu citus darbus, kuru veikšana pašu spēkiem būtu uzsatāma par neprāta pazīmi. Vasaras aizritēja pēc iepriekš zināma scenārija: Jāņi ar pašbrūvētu alu un radu, kaimiņu kopīgu līgošanu, siena laiks, ieaugušā dārza ravēšana, kapu svētki (!!!), meža/dārza ogu lasīšana, labības pļauja, un ap to laiku arī došanās atpakaļ uz Rīgu, izlaižot lauku dzīves epopeju - ražas novākšanu. Brīvā laika brīži tika veltīti bērnības rotaļām, retai grāmatai un protams makšķerēšanai, tās arī ir labākās atmiņas par dzīvi laukos.
Yeah, times have changed. Kopš vectēva nāves, vecmāte uztur tikai nelielu apstrādātas zemes pleķīti ar pāris vagām kartupeļu, zemeņu dobi un citiem sīkumiem. Pārējā zeme izīrēta dažiem kaimiņiem. Atlikušajiem. Visi vecie saimnieki pamazām apmiruši, viņu bērni labākajā gadījumā strādā Rīgā, bet vairums ārzemēs. Kaimiņu Antona divmetrīgais dēls, nespēdams paciest tēva stingro raksturu un droši vien savas dzīves gājuma bezcerību simts metrus attālajā šķūnī sev ar bisi sašķaidīja galvu. Un alkoholisms - dzer visi. Arī vectēvs dzēra, pēc nostāstiem pat vairāk kā citi. Ne mirkli nešaubos - ja man nāktos dzīvot laukos, nodzertos arī es. Aiz garlaicības un dzīves nepiepildījuma sajūtas. Tikai pēdējai paaudzei tur ir radusies reāla izvēles iespēja - palikt vai braukt prom. Vienu reizi, kad uzturējos Latgelē pie mums ieklīda kārtējā plostā esošais V. - tuvākās apkaimes lielākās un turīgākās lielsaimniecības īpašnieks. Lai prasītu naudu plosta turpināšanai; nabags acīmredzami pakļuvis zem savas sievas tupeles, kuras uzņēmībai arī jāpasakās saimniecības vērā ņemamajai izaugsmei. Saņemdams naudu, viņš nedaudz uzkavējās, lai aprunātos. Izrādās jaunības gados viņš gribējis kļut par policijas izmeklētāju, bet lauku dzīves skarbā relitāte likusi atteikties no sapņa. Toties viņa vecākā meita patiešām ir kļuvusi par policisti un tagad tēva fermā dresē lielus un niknus policijas suņus. Tā ka viss nemaz nav tik slikti. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}