Man tiešām vajag boksa maisu. Jau ilgu laiku.
Dzīvē viss itkā iet kā pienākas. Pa kalniem un pa lejām. Tikai, kad esi lejā, tevi nostumj vēl zemāk kaut kas neaizmirsts, joprojām sūrstošs un neaizdzijis. To es gribu izkliegt, izsist uz neatgriezšanos. Neticu, ka cilvēkiem ir jābūt savaldīgiem. Tā taču nekad nevar būt brīvs.
Man sāpēja. Ārkārtīgi sāpēja. Un es ceru, ka Tu, mīļais, esi apmierināts ar šo faktu. Un nestāsti, ka nekad nēēsi vēlējies mani sāpināt, jo tad Tu būtu rīkojies citādāk.
Joprojām mazliet sāp. Bet sen jau vairs neraudu. Varbūt tas ir jau sācis dzīt, bet varbūt esmu iemācījusies to apklusināt.


Man atkal ir sajūta, ka man ir kaut kas jāsaprot. Kaut kas, kādēļ viss ir noticis tieši tā, kā tas ir noticis. īstenībā tā sajūta mani nekad nav pametusi. Tā nenāk atkal un atkal, tā vienkārši nekad neaiziet. Sajūta, ka ir kas tāds, kas man ir jāpieņem, jāatklāj, un tad viss nevajadzīgais pazudīs, un es spēšu. Atkal spēšu. Visu.

Šodien atnāca atklāsme, ka manis dotie padomi draudzenēm, man būtu jāiesaka pašai sev. Esmu redzējusi, kā spēlējas ar cilvēkiem, un esmu ieteikusi upuriem būt patstāvīgākiem, ne tik lētticīgiem, bet šodien burtiski manī ietriecās doma, ka es pati arī bijusi upuris, jo esmu atļāvusi, lai ar mani rotaļājas, esmu bijusi naiva un lētticīga. Mans šīs dienas lielākais jautājums - kas peli padara par peli ? Viņas mūžīgais darbīgums ar nepaceltu galvu, viņas pazemīgums un naivums, kad tā kļūst par kaķa spēles objektu ?