#4A
Posted on 16.09.2011 at 23:12
Vakar vakarā tieši pretī manai mājai, notika zemo cenu veikala aplaupīšana. Uz ko visu mierīgi pīpējot noskatījās mans tēvs un pēc tam ienāca smiedams manā istabā, ka atkal esot aplaupīts šis veikals. [Mans tēvs smejas par daudz ko un vēl vairāk tā kā nelikās tas nekas tāds īpašs, ka sencis atkal par kaut ko ierēc] Protams viņš vēl ierēca vai pasmēja vai kā vēl tur "Dzirdēju kā 3 krievu valodā sauca "ātrāk" un tad mierīgi aizgāja cauri mūsu daudzdzīvokļu mājai ar somu rokā". Es viņam pateicu viņam, lai viņš pazvana policijai uz ko viņš atrauca, ka viņam nevajag problēmas ar mentiem* Nu jā viņš tā turpināja ņirgt un ņirgt, bet man tas nelikās īpaši smieklīgi un vēl kā aizgāju gulēt. Un tad jau aptuveni 5 minūtes vēlāk atbrauca policija un apskatīja visu. Bet tā kā policija atbrauca ātrāk par apsardzi, tad var nojaust, ka tomēr kāds redzēja un izsauca policiju. Frāze nedaudz vēlāk pēc tēva otrās pīpēšanas reizes "Būtu suņi, būtu jau atraduši". Kārtīgs viedoklis, kārtīgām latvietim. -Vakara notikuma gals-
Tā kā man piektdienas rīti vienmēr ir brīvi, tad es biju nolēmis pagulēt, īpaši jau tāpēc, ka tagad noķēris iesnas, pusnakti sūdīgi gulēju. Bet nē, gādīgā kaimiņiene no otrās stāva zvana ~8.30 un tā kā es vienīgais esmu mājās nācās pacelt mājas telefonu "Labrīt, es īsti neredzēju, kura mašīna tur stāvēja, bet nu stāv soma aizmirsta, paskatieties vai tā nav jūsējā!"
"Paldies paskatīšos".. Paskatos pa logu, skatos maza sporta soma, melna ar zilām līnijām. Tāds nodomāju, nē tādas mums nav, nu labi drošs paliek drošs pazvanīšu sencim. Pazvanu .. jautājumu mums tāda un tāda soma ir .. viņš "nē, mums tāda nav tā visticamāk ir zagļu soma". Skatos 2 min vēlāk pa logu vai tomēr redzēju kā redzēju un somas vairs nav. Gādīgā kaimiņiene no otrā stāva ir savākusi somu. Piebrauc tēvs, jo māte aizmirsa mašīna telefonu un atdod man.. Protams piedāvāju aiziet pateikt tēvam par to somu, viņš man atkal atbild "man viņa nav vajadzīga, nevajag nepatikšanas ar policiju"** -dienas notikuma gals-
Vakarā sencis atkal, šoreiz pat māte kaut ko ierēc.. vienkārši tāds rūgtums sirdi
Un nu ķersimies pie * un ** īstenībā tas ir viens un tas pats notikums, bet gan jau līdz šim, ja tika izlasīts tad par tām epizodēm aizmirsās.. un skatoties uz zvaigznītēm varbūt tomēr atceras.
Tātad notikums notika kaut kur pirms gadiem 3-4 .. Satiku 3 brāļus un labus draugus. Pie Satiksmes ielas pasta, vecākais brālis tur dzīvoja, mēs tā kā sildījāmies pasākumam utt.. Nav tik svarīgi. Bet nāk kaimiņš šim vecākajam brālim un tāds saka: "Izvedu pastaigāties savu suni gar "Baranku"[dīķis] redzēju līķis peldēja". Man jau atkal jeb pirmo reizi bija jautājums, bet varbūt ne man.. un tomēr izskanēja "mentus izsauci?". uz ko šis suņu staigātājs atteica: "nē, man nevajag nepatikšanas ar policiju!" Tai vakarā neaizgājām noskaidrot vai viņš tik pa tumsu kaut ko redzēja vai tā arī bija, bet 3 dienas vēlāk pa radio un zz.lv [laikam] ziņoja par to, ka "Barankā" atrasts līķis.
Un tas viss man lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki tik ļoti neuzticas policijai. Saprotams bija PSRS un bija 90-ie, kuri nebija tie lielākie slavas celšanas laiki milicijai/policijai, bet tomēr laiks ir pagājis. Laikam jau tomēr atstāt noziegumu neatklātu, nekā palīdzēt policijai atrisināt noziegumus, jo kurš gan vēlas būt "stukačs". Un tad vēl saka, ka policija neko nevar atrisināt ir šāda tāda vēl nekāda un citas lietas. Bet kad pašam jāpalīdz tad teiksim tā, zivis runā reizēm skaļāk par cilvēku.
Tā kā man piektdienas rīti vienmēr ir brīvi, tad es biju nolēmis pagulēt, īpaši jau tāpēc, ka tagad noķēris iesnas, pusnakti sūdīgi gulēju. Bet nē, gādīgā kaimiņiene no otrās stāva zvana ~8.30 un tā kā es vienīgais esmu mājās nācās pacelt mājas telefonu "Labrīt, es īsti neredzēju, kura mašīna tur stāvēja, bet nu stāv soma aizmirsta, paskatieties vai tā nav jūsējā!"
"Paldies paskatīšos".. Paskatos pa logu, skatos maza sporta soma, melna ar zilām līnijām. Tāds nodomāju, nē tādas mums nav, nu labi drošs paliek drošs pazvanīšu sencim. Pazvanu .. jautājumu mums tāda un tāda soma ir .. viņš "nē, mums tāda nav tā visticamāk ir zagļu soma". Skatos 2 min vēlāk pa logu vai tomēr redzēju kā redzēju un somas vairs nav. Gādīgā kaimiņiene no otrā stāva ir savākusi somu. Piebrauc tēvs, jo māte aizmirsa mašīna telefonu un atdod man.. Protams piedāvāju aiziet pateikt tēvam par to somu, viņš man atkal atbild "man viņa nav vajadzīga, nevajag nepatikšanas ar policiju"** -dienas notikuma gals-
Vakarā sencis atkal, šoreiz pat māte kaut ko ierēc.. vienkārši tāds rūgtums sirdi
Un nu ķersimies pie * un ** īstenībā tas ir viens un tas pats notikums, bet gan jau līdz šim, ja tika izlasīts tad par tām epizodēm aizmirsās.. un skatoties uz zvaigznītēm varbūt tomēr atceras.
Tātad notikums notika kaut kur pirms gadiem 3-4 .. Satiku 3 brāļus un labus draugus. Pie Satiksmes ielas pasta, vecākais brālis tur dzīvoja, mēs tā kā sildījāmies pasākumam utt.. Nav tik svarīgi. Bet nāk kaimiņš šim vecākajam brālim un tāds saka: "Izvedu pastaigāties savu suni gar "Baranku"[dīķis] redzēju līķis peldēja". Man jau atkal jeb pirmo reizi bija jautājums, bet varbūt ne man.. un tomēr izskanēja "mentus izsauci?". uz ko šis suņu staigātājs atteica: "nē, man nevajag nepatikšanas ar policiju!" Tai vakarā neaizgājām noskaidrot vai viņš tik pa tumsu kaut ko redzēja vai tā arī bija, bet 3 dienas vēlāk pa radio un zz.lv [laikam] ziņoja par to, ka "Barankā" atrasts līķis.
Un tas viss man lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki tik ļoti neuzticas policijai. Saprotams bija PSRS un bija 90-ie, kuri nebija tie lielākie slavas celšanas laiki milicijai/policijai, bet tomēr laiks ir pagājis. Laikam jau tomēr atstāt noziegumu neatklātu, nekā palīdzēt policijai atrisināt noziegumus, jo kurš gan vēlas būt "stukačs". Un tad vēl saka, ka policija neko nevar atrisināt ir šāda tāda vēl nekāda un citas lietas. Bet kad pašam jāpalīdz tad teiksim tā, zivis runā reizēm skaļāk par cilvēku.