Tik ļoti gribējās šodien pieņemšanas laikā iztrūkstoša klases runasvīra vietā iet savu klasesbiedru un citu 12 klašu audzēkņu priekšā un teikt paldies Latvijai. Jau pussolīti paspēru, tomēr, laikam baidoties izklausīties muļķīgi, neizgāju un tagad pats to nožēloju. Tā bija pēdējā reize.

Sen nekas šeit nav rakstīts, bet liekas, ka nav arī īsti ko. Dienas rīt viendabīgā plūdumā, jūtos ar dzīvi tīri apmierināts. Galvenokārt prieks par to, ka pamazām sāk piepildīties agrākie sapņi, viens no tiem - beidzot esmu ticis pie savas sirdslietas - automašīnas. Šķiet, pie auto stūres es jūtos tik labi, kā (gandrīz-nekur nav tik labi kā pie Tevis.:] ) nekur citur. Neaprakstāma brīvības sajūta un neizmērojams prieks par to, ka beidzot man ir tas, ko esmu tik ļoti vēlējies kopš sevi aceros. Varu braukāties ar Tevi, nokļūt visur, kur vien vēlos, izkapāt kādu startējot no luksofora, slidināties, ālēties, trakot, chillot, mierīgi izbaudīt naksnīgās Jelgavas skaistumu skanot mierīgai mūzikai un tiešam - justies brīvs. Tomēr,lai sapnis būtu līdz galam piepildījies, vēl mazliet jāpagaida.
Protams, visam klāt neizmērojams prieks par šiem 17 mēnešiem un to, ka nekas nav mazinājies. Un mēs stāvam virs dažādām ikdienas nebūšanām.
Šobrīd arī mācībās tik labi kā vēl nekad vidusskolā. Laikam dēļ milzīgās iedvesmas, ko man sniedz Tu un vēlmes darīt to, ko patiešam vēlos, nevis, piemēram strādāt kādā uzņēmumā par parastu offisa darboni.

Drīz braukšu pie Tevis, gaidi.
:)