Pienācis laiks kārtējai atskaitei priekš sevis.
Pēc kārtējās ilgās pauzes atkal sagribējās te kko ierakstīt. Laikam tādēļ, ka atkal ir apvienojušās trīs nepieciešamās komponentes - brīvs vakars, domīgs noskaņojums un pats galvenais - pārvarēts slinkums! Vai arī tādēļ, ka vasara pagāja milzīgā ātrumā un tā vien gribas nepazaudēt tās sniegtos iespaidus un emocijas.
Vasara iesākās ar milzīgu atvieglojuma sajūtu - biju pat ļoti veiksmīgi pārvarējis sesiju, kuras laikā mācījos kā vēl nekad mūžā. Nebiju domājis, ka viss beigsies tik labi un, ka kādu eksāmenu nenāksies kārtot divreiz.
Next stop - Bulgārija. Lai arī brīdī, kad ierados tur, laiks bija samērā riebīgs un pat vēsāks kā Latvijā, jutos ļoti priecīgs un apmierināts par to, ka atrodos tieši tur. Man tik ļoti bija pietrūkušas ārzemes un apkārtējās vides maiņa, ka bija pilnīgi vienalga par to, ka lija, par to, ka debesis bija mākoņainas un par to, ka ūdens bija patiesi vēss arī baseinā. Pēc kādas dienas, divām laiks strauji uzlabojās un viss bija perfekti - dienas pagāja nemanot.
Arī kursa pirmais un pagaidām vienīgais pasākums bija foršs, par spīti mazajai cilvēku atsaucībai. Forši parunāt ar patīkamiem cilvēkiem par ko citu, kā par tehnisko mehāniku un fiziku.
Tad mēs braucām uz laukiem - arī tā bija sava veida paradīze zemes virsū! Silts ūdens, karsta saule, gulēšana siena šķūnī, kā arī smieklīga un forša kompānija! Kopumā biju tur trīsreiz visas vasaras garumā un zinu skaidri - tā ir vieta kur noteikti vēlos atgriezties vēl kādu reizi!
Tad jau arī bija iestājies Augusts, kas pagāja vienā acumirklī. Tagad, ar galvu kā spaini, ir diezgan grūti atšķetināt notikumus vienu no otra. Zinu tikai to, ka pie jūras tik daudz reižu vienas vasaras garumā vēl nebiju bijis.
Par spīti tam, ka visas vasaras garumā tā arī nepietika laika/vēlmes ļauties episkajām pārdomām (tm), vairākas ģeniālas un mazāk ģeniālas domas/atziņas manu prātu tomēr sasniedza.
Viena no tām (par kuru man arī ir vislielākais prieks) ir lielos vilcienos sakārtota nākotne. Vairs nav tā sajūta, ka "pamācīšos un tad jau redzēs, gan jau kkāda interese parādīsies".
Vēl viena, ne pārāk ģeniāla, bet vajadzīga - 210km/h ar plikām riepām un pilnu mašīnu ar cilvēkiem ir idiotisms. Pēc tam vakaros pārdomājot to, reizēm pārņem sajūta, ka es ar 328i uzvedos kā pērtiķis ar granātu. :D Bet ja neņem vērā šo, un vēl pāris gadījumus, jūtos savā veidā lepns par sevi, jo braukšanas stils ir kļuvis krietni mierīgāks un mazāk debīls kā agrāk (un nē, sānslīdes neskaitās - ar tām es varu traumēt tikai ielu apmales un pakaļējos riteņus (pagaidām gan, tfutfutfu, nekas tāds nav gadījies)!).
Pārējās skaļi nedrīkst teikt. :)
Tikko pārgāja vēlme rakstīt, jo traki sagribējās piezvanīt Tev, kb.!
Cerot uz iedvesmu kko te ierakstīt jau tuvā nākotnē,
Ch.