Sūds ar krīzi, bet man te marcore fobiju nakarkal - tagad man ir Ornithophobia (tas gan pagaidām tikai uz vārnām attiecas, bet nu godīgi sakot, ar vanagu es arī neietu draudzēties).
Gāju es viena un spilgta vēlajās pusdienās un domāju, ka pie tik laba laiciņa varētu aizdoties uz ēstūzi ar āra terasi - domāts, iet sākts, bet tālu vis netiku. Knapi pusceļā man virs galvas viena ķērcoša vārna tik zemu trajektoriju paņēma, ka zosene srazu uz kājām un paātrināta sirdsklauve. Skatoties draudīgu skatienu gaisā (caur saulenēm, lol), tomēr soļoju tālāk, bet tā trakā nelikās mierā, atkal plivinājās man virs galvas un ķērca, un nu jau ķērca ne viņa viena, bet arī jaunuzradusies naparņica un citu tuvējo koku galotņu iemītnieces. Visas ķērca un kāda pa laikam, kā vismaz man tai brīdī likās, pikē man virs galvas! Es šito kādus 100m pacietu un metu riņķī pieņēmusi, ka tā bija nimitta (zīme), ka tur būtu iebrucis jumts, saindēts ēdiens, vai kāda cita liga mani piemeklējusi (nē, nu jumts tur vēl vietā, cik pa gabalu var spriest, par ēdienu nevar) un vārnas mani par to gribēja brīdināt. Vopšem, Šani mantru pie sevis purpinādama, gāju atpakaļ uz tuvējo ēstūzi bez terases - un vārnu ķērzas pieklusa, un zosene man pārgāja karstā vasaras dienā.. Fu! |
