ar kartiņu jau nedienas nebeidzās - vakarā tā vilku laiku līdz autobusam, ka pārcentos - uz busu bija jāskrien, un viņš bija tik pārbāzts, ka šoferis neredzēja manus centienus - aizcirta degungalā durvis un aizbrauca dūdodams. stāvēju pieturā, gaidīju nākamo un gribēju pret sienām izšķaidīt savu zoņķiku. nākamais autobuss, protams, atkal kavējās (savas stabilas 10-15 min) un sekojoši piestampājās pilns ar fričiem, kuri bakstījās, skaļi sarunājās un svīda. rezultātā nokavēju kautiņu un visu ceļu savu skatienu spēju koncentrēt tikai uz avārijas izejas cērtamo āmurīti. |