ceturtdiena

šodien es jūtos pavisam savādāk. jaunā direktore man sāk tracināt arvien vairāk un vairāk. viņa smēķē 4 reizes dienā un rausta mani uz visām pusēm un apkrauj ar darbiem, kurus neviens cits šeit neprot veikt. Gaidāms amata paaugstinājums. varbūt man piešķirs arī ādas krēslu un 12 miļļjonu collu televizoru. visi tie sūdi kas man ir apkārt šeit lejā 1.stāvā izsūc no manis jebkādas spējas kaut nedaudz loģiski domāt un darba diena man paiet cepoties un domājot par to kā demobilizēt tos kas stāv aiz betona sienas un biroja telpā. Būs sapulce, tad arī pateikšu ko domāju. Bet toties tagad es guļu 2.stāvā, jo tad es redzu sapņus.