ceturtdiena

vakar pievakarē biju dikti dikti nikna. uz visiem, kurus satieku Rīgā. uz visiem.
vakarā mani nomierināja un ieaijāja darbā kristaps ar visādiem jaukiem zīmējumiem un stāstiem. ar jaunām idejām. pret rītu biju gatava stāties pretī iznīcinošajai pasniedzēju komisijai. es izcīniju to ko man vajadzēja- varu, spēku un respektu. kā ne kā gudra beibe.
zini ko?? es intereses pēc atbloķēju teologu. nepagāja ne 2 dienas, kad viņš mani bombardē ar vēstulēm- kāpēc tu mani ignorē.... bla bla bla ņe ņe ņe...
un es viņam pajautāju: vai ignorēšana ir sāpīgāka par naidu? viņš to uztvēra personīgi un jautāja kāpēc man pret viņu ir naids. es cietos cietos visu dienu un turpināju ignorēt. bet neizcietos.
es izdarīju noziegumu. aizgāju ciemos uz blakusdurvīm. kopā ar spožu, mazliet asinīm apkaltušu cirvi :D
un tagad viņa vairs nav. izsniga tāpat kā Marta.