Guļu te trīs, te vienpadsmit stundas. Vakār atspēlēju visu nedēļas mazkustību. Braucu ar riteni sazin cik daudz (pie tam biju darbā), apakaļ braucu caur visām lielajām čurusiltajām peļķēm, bija karsts, un, kad jau biju pie Otto, sametu ripā un aizbraucu pie Zanes uz Svēti nodžumpīt. Paspēju vēl uz zupu. Un tad nu cauri kapiem, kur ganās kaza un āzis, es triecu pelst. Ūdens sākumā likās tik auksts, ka dibens čokurā sarāvās. Pēcāk - ļoti silts. Un tad atkal auksts, auksts līdz zilām lūpām. Lai neieklemmētos kauli, iegāju istabā apsildīties pie krāsniņas. Tad braucu tā kā mājās, bet, protams,( sasodītās sliedes visu ceļu jauc) nevarēju atrast taisnāko ceļu, izdomāju, ko niekus, braukšu caur Svēti. Jaunais asfalts gluds kā zīdaiņa pakaļa, tīrā bauda braukt. Īsti neatceros, braucu vai lidoju. Visu laiku lija lietus un man drēbes bij tādas kā slapas. Piezvanīju mammai un noskaidroju, ka Lutartos vēl ir pieejamas zemnieku vakariņas. Tad nu iegriezos gar līvānietēm, lūkāju, cik leknas pīpenes gar upi pie dambja saaugušas (o, kādi prāvi vainagi tur sanāks) un klāt biju. Ēdu stipru zupu, un tad mans tēvs, īstens zemnieks, dumjš zemnieks, rādot uz galda noliktajiem persikiem, jautāja: "Kas tas ir? Ābols, štoļi?" Es teicu, ka, nē, nē, ābols tas nav, tas ir persiks, bet viņš neticēja un iekodās kā tādā parastā, no zemes paceltā, necilā ābolā. Vēl persika pusē viņš nebija pārliecināts, ka tas NAV ābols. Vēlāk jau saprata. Tā nu vakar vakarā tēvs ēda manus (nu, jā, jo visi tādi saldumi un našķi parasti jau sanāk, ka ir mani vai vismaz man atstāti)persikus, bet es izdzēru viņa Apinīti. Godīgi.