| 10:04p |
maukas ( Kārļa Vērdiņa grupa)
Es nemāku angliski un nemāku te kko uzčinīt, lai būtu smuki. Principā jau šitā vieta man nav vajadzīga (pat nemāku izdzēst nevēlamus ierakstus). Laimīgam cilvēkam vajadzētu būt tik pašapmierinātam, ka mierīgi varētu aprunāties ar sevi, nevis knaibīt pirkstiņus pār taustiņiem. Jā. Un, lūk, man gribas teikt bļeg nahui man ir kaut kas uznācis. Vajag izkliegties vai izkauties. Bet nav spēka, jo sāp galva un sāp vēders. Man nesanāk noņemt gredzenu no lielā indriķa, jo es, sēžot pie milzu rūkoņas datorā, samilztu un pirkstu diametrs palielinās. Lūst, birst, milst. Nirst mirst. (varbūt tā pareizi, laikam gan ne). Man vajag agresīva pusaudža dienasgrāmatiņu, kuru iekomentētu pusaudži-veiksminieki, citējot Bahu vai Koelju. (Un tad es pat to nelasītu.) Neapvaldāma iegriba pierakstīt lapu kā kakāt. Trakot. Esmu nikna (?) nezinu. Un tam nav nekāda pamatojuma. Varbūt, jā, varbūt man gribas nežēlīgi raudāt, jo man ir auksti, bet nav gaisa, tāpēc jātur vaļā logs cauru diennakti (te nav nekādas slēptās domas - tā vienkārši ir). Šodien, ejot pa Filozofu ielu, iedomājos, ka mani pat atkal vilina dzīvot plašā buržuju dzīvoklī ar divdaļīgām durvīm un dēļu grīdu, staigāt kā palaistuvei (reizēm), lasīt presi pavirši, cept omleti, braukt vāģī kaut kur naktī. Pieņemt viesus. Atraidīt viesus.
Tā jobanā ( lamuvārdi minēti kā bezpersoniski iestarpinājumi, nevienu patiesībā tā nesaucot un neapvainojot)haosa teorija manī ir ievilkusies tāpat kā cepta kulksnīša smaka manās ārdrēbēs, kas karājas teju blakus cepeškrāsnij. ( Šaurais eirodzīvoklis).Stopēju uz skolu un domāju, cik tas tomēr ir forši, ka dzīvoju tik tuvu un tomēr tālu, nekur. Jo tas varētu attīstīt pašpietiekamību, spēju pašai nodarboties ar sevu. A še tev! Es nemāku organizēt savas darbības, tāpēc ņergojos, mēru temperatūru, dzeru pretsāpju zāles (un parastās homeopātiskās un vitamīnus arī), neguļu pa nakti (jo skatos Elīnas Kursītes brīnumainās dzīves pamācības bildes draugos), ceru izlasīt kādu grāmatu ātrāk par mūžību. Es jūtos kā Arnis Kalniņš - mans nebaidzamais, uzticīgais, rūpju un neizprotamības māktais draugs ar maigu dvēseli. Viņam galvā tā kā kaut kas pat skanot (vai kā), tā ka spiežoties. Man dažreiz arī. Es jūtos, varbūt, iekāpusi viņā. Iedomājieties, nav taču liela atšķirība starp Initu-Sliedi-Šalkovsku un lielu, garu, sarkanmatainu nāvesmetāla klausītāju ar plašiem kultūras sakariem. Atgriežoties, pie haosa teorijas un īstenības, es esmu tas, kad vēl nekā nav, jo viss ir. VArbūt tā ir tādas kā klusēšana pirms piedzeršanās (vētras). Man zajebal ir skola. Un tieši tāpēs, ka man tur tik ļoti patīk un es tam visam vienkārši nespēju izsekot līdzi. ES nevaru, es nevaru nodot konspektus un sacerējumus, domrakstus. MAn taču gribas tikai vērot. Nepiedalīties. Kopt raganību. Man gribas šausmīgi, histēriski raudāt no tā, cik ir labi nelabi. Es nepaužu emocijas. (es pat nebučojos un nedrāžos pa labi kreisi). Es varbūt sevī iemiesoju Poruka pasauļu nesavienojamību. Es mocos. Atkal mocos. Un tagad mani nenoturēs citi. Es pati uz sevis turos.
Tik ļoti gribas Annas Latgales pirti ar vībotnēm un bērzu, lietu, aukstumu, slapjus matus, kafiju. Gribas, lai es būtu attapīgāka, man būtu vairāk naudas un apņēmības darīt, citādi man liekas, ka es JŪS sāpinu. |