Viss... viss kārtībā

beidzot cilvēki atkal sāk teikt, ka es labi izskatos.
Tā gaidīju šo mirkli.

patiesībā ir baigā dirsā.
man tagad jāmeklē visādas iespējas un neiespējas.
un ir sūdaini nepieklājīgi neatbildēt uz vēstulēm, pat tad,
ja cilvēkam šķiet, ka esmu pilnīga losene.
nu varēja jau gan dot vismaz iespēju.
mazu, jauku iespējiņu.
nu nekas, es jums faking parādīšu.
nu tāaa parādīšu!

es nezinu, par ko viņi mani uzskata-
par neveiksmīgu pakaļdarinājumu
vai nožēlojamu sīko.
vai arī viņi tic, ka man kkas varētu sanākt.
bet tagad nāk virsū tāāda lēkme, ka labāk būtu auzslēgt durvis, nevis pacietīgi sēdēt, kamēr mani sauks ēst vafeļu torti, kuru es negribu.
es gribu nokrist zemē un dauzīt dūres pret to.
izkliegt visas sāpes un visu nemieru, kas ir manī.
es taču tikai gribēju dzīvot.
un meklēt.
bet, kad atradu, aplis sākās no sākuma.
un tāpēc es esmu psiha.

un, neskatoties uz to,ka gandrīz neko neesmu šodien ēdusi, man gribas visu izšķaidīt,
izšķaidīt visu.

bet tur nav pat ko paskaidrot.
es gribēju būt mūziķe.
bet neesmu mūziķe.
kas tad es esmu?
es nezinu, kas spēju būt.

jā, varu izdzīvot šodienu un izdzīvot rītdienu ar paveiktu darbu, kurā nav ne degsmes,ne jēgas.
varu.
bet tas neko nedos.
un no dienas uz dienu tā notiek.

guļu zemē un pinkšķu.
man ir tikai 16 gadu.
bet es nespēju tā dzīvot.

būs tā, kā viņi teica. es būšu vidusmēra cilvēks, jo kas gan cits es varu būt.
es varu, bet esmu pārāk slinka. tik slinka, ka gribas vienkārši iespļaut sev ģīmī.

laikam man nav bijis pa spēkam dzīvot.