Viss... viss kārtībā

es nezinu, par ko viņi mani uzskata-
par neveiksmīgu pakaļdarinājumu
vai nožēlojamu sīko.
vai arī viņi tic, ka man kkas varētu sanākt.
bet tagad nāk virsū tāāda lēkme, ka labāk būtu auzslēgt durvis, nevis pacietīgi sēdēt, kamēr mani sauks ēst vafeļu torti, kuru es negribu.
es gribu nokrist zemē un dauzīt dūres pret to.
izkliegt visas sāpes un visu nemieru, kas ir manī.
es taču tikai gribēju dzīvot.
un meklēt.
bet, kad atradu, aplis sākās no sākuma.
un tāpēc es esmu psiha.

un, neskatoties uz to,ka gandrīz neko neesmu šodien ēdusi, man gribas visu izšķaidīt,
izšķaidīt visu.