Viss... viss kārtībā

es uzticos tikai sev un savai ģimenei.
Ir grūti laiki, bet mēs esam stipri,
mēs izturēsim.



[Hate me today,
 hate me tomorrow,
 hate me for all the things I didn't do for you]

Te nu es sēžu un graužu pistācijas riekstus, ko par lētu naudu varēju nopirkt vakardienas izpārdošanā.
sildītājs pie kājām.
noskaņojums ir tīri pozitīvs...
ir taču sestdiena.

es it kā gribu spēlēt tās klavieres un dziedāt, un darīt visu, kas manos spēkos,
iemācīties visu, ko vien var, pierādīt, ka kaut kas esmu,
pārādīt viņiem visiem, ko es varu.
bet ne tikai viņiem.
es arī pati gribu sajust, uz ko esmu spējīga.

bet tāds slinkums dažbrīd...
tāpat kā šobrīd gribas kko uzēst, lai gan nevajadzētu.


dilemma.

bet pareizā atbilde ir zināma.
Zināma, bet dažreiz ir grūti pateikt skaļi.


Un viņi visi, kas saka, ka es esot tik cītīgi mācījusies, lai gan patiesībā visu šo pusgadu es sevī čīkstēju un negribēju neko darīt, slinkoju, jo tāda ir mana daba.
viņi ticēja, ik mirkli ticēja, ka man izdosies.
un izdevās,
esmu tik pateicīga viņiem.
kā gan es varu viņus pievilt?
negribu justies nevienam parādā.
bet kā lai piespiežu sevi?
kā tad lai es zinu, ko es pati īsti gribu?




un jau atkal tepat blakus kāds spēlē džezu...

mūsu lielajam šefam patīk būt svarīgam.
un es jau neļaunojos, kaut gan viņam tas šā kā tā būtu vienalga.

droši vien mani izprast ir grūti,
kad neviens nezin', kāda patiesībā nelaimes čupiņa, ierāvusies sevī es esmu.
cilvēkos es "vienkārši" esmu.
par vienu īpašību vairāk vai mazāk- tas nav svarīgi.
šeit galvenais ir "būt".
svarīgam, nesvarīgam- viens pīpis.
galvenais, lai tu pakļaujies un izdari to,
ko no tevis prasa.
kas tu esi, ko tu dari un kur tu esi?- uz šādiem jautājumiem atbildes nav jāmeklē,
jo tu esi tikai viens no pūļa.
nekas īpašs.
un dažreiz tas ir izdevīgi.


un, ja man arī patīk pārrīt jēgu... nu i što?
par to nevienam kreņķis nav jāķer.

kā teica ģeogrāfijas skolotāja: tagad mēs esam vidusskolā.