Dīvaini, ja cilvēks nesaprot pilnīgi nevienu vārdu angļu mēlē un ja šis cilvēks strādā apkalpojošajā, uz tūristiem vērstajā sfērā, kur vismaz kādām elementārām svešvalodu iemaņām. Šoreiz tā bija sieviete vienā viesnīcā Sardīnijā, kas pie iečekošanās vēsā mierā buldurēja itāliski. Otrs bija taksists, kas vien iepleta rokas un jautāja, vai kāds no mums nemāk itāļu valodu. Labi, ka leišu biedram valodas padodas un viņš zināja, kā itāliski ir zivs. It kā jau nav jābrīnās, ka ar angļu valodu Francijā, Itālijā var izrādīties par maz, bet viesnīcnieki un taksisti, manuprāt, ir tie, kam valoda būtu jāzina. Šķiet, pat Ungārijā (vai Bulgārijā, vai vēl kādā tml nosaukuma zemē, kuras man jūk) taksists, vecs vīriņš, bija angļu valodā tiktāl ielauzies, ka par galvenajām aktualitātēm varējām papļāpāt.