ir tā, ka pat nezinu, no kura gala sākt jūsmošanu par ab positivus. īsā versiju, un galvenais, ko vēlos pateikt - nākamgad es (mēs) tur atgriezīšos (zīsimies). ja pirms tam lasīju, ka organizatori nevēlas spiest uz masām, bet pasākuma kvalitāti, tad tas tiešām viņiem ir izdevies.

laikam par zināmu latiņu publikai kalpoja biļešu cenas, kas it kā bija padārgas. katrā ziņā publika, atbilstoši festivāla nosaukumam, bija reti pozitīva, draudzīga un kulturāla. neredzēju totāli pielējušos feisus, dūru vicināšanu. šodien pa tv ziņoja, ka atšķirībā no Jūrmalas nakts disenes Salacgrīvā neviens apnarkojies kadrs nav paņemts. mammucis par šito nosmēja - re, mēs ar Zandu vienureiz nelietojam un policijai visu statistiku izčakarējam. arī mēslaine pēc pasākuma, šķiet, nepalika pārmērīga.
vieta pasākumam teicama - iespēja nopelst jūriņā tika izmantota. pie apmeklētības, kāda tā bija šogad, ēšana, dzeršana un čurāšana problēmas neradīja. arī cenas bija demokrātiskas: alus par latu, 0.5 džina kokčs - 1.5 Ls, frī - 1 Ls. iespējas izklaidēm starp grupu iznācieniem - karuselis, kino u.c. pigori, no kuriem gribas izcelt improvizācijas teātri. būtībā garlaicīgi nebija ne mirkli.

vilties nelika arī muzikālais piedāvājums. žēl, ka hospitāļi spēlēja daudz dziesmu no jaunā albuma, kuru vēl nav sanācis iečekot (atšķirībā no pirmajiem, kas lielos vilcienos ir zināmi no galvas). tribes of the city varēja būt labāki, kaut kā nepvilka. satellīti bi ok. no dienvidus grupām gribas izcelt r.a.p., jo mazais artis jau pēc diviem pamanījās sakurināt publiku, ļāva mums izdziedāties. the sun ar bi labi, bet šamo laikā mēs iestiprinājāmies. par the concretes esmu dzirdējis divējādas atsauksmes - piederu pie tiem, kam patika (un ne tāpēc, ka blodā Lisa vairākkārt ielūkojās manās acīs). pirms tam biju paklausījies viņu jauno albumu, tā kā zināju, ko gaidīt. kļuva skaidrs, ka mofo otrais albums būs tikpat labs kā pirmais, ja ne vēl labāks. skaisti.

un tad jau seko stereophonics. teicami, kaut arī izpalika have a nice day un mr. writer. prezentēts jaunā albuma pull the pin pirmais singls, kas noteikti būs man mīļo dziesmu listē. vnk ideāls Kelly Jones solo - Maybe Tomorrow, kura laikā mums blakus esošs pāris brīnījās, ka publika zina tekstu un dzied līdzi ;D un visbeidzot James ar gumijcilvēku Timu priekšgalā. varēja redzēt, ka koncertu izbaude ne vien publika, bet arī grupa (kā jau pēc apvienošanās un ilgas pauzes). Tims publikā, publika uz skatuves (Reiters, šķiet, bija ekstāzē :)), Tima atziņa - fucking wrong song, - kad viņš atzina, ka sajaucis divas grupas līdzīgas dziesmas u.tml... un beigu beigās atvadas ar lēnāku kā ierasts she's a star. :)) ne kripatiņas nožēlas.

I'm living in the weirdest dream
Where nothing is the way it seems
Where no ones who they need to be
Where nothing seems that real to me
What can we build our lives upon
No wall of stone, no solid ground
The world is spinning endlessly
Were clinging to our own beliefs

Born of frustration
Born of frustration

Current Mood: happy