Vakar laikam piedzīvoju lielāko aplauzienu pēdējā desmitgadē... Tik stulbi runāt ar draudzeni un stāstīt, ka mans draugs mani nekad nekrāptu un nerīkotos man aiz muguras, un ka es viņam pilnībā uzticos, un redzēt, ka viņa iekšēji vārās un nejauši vinai pasprūk - mīļā man Tevis žēl, viņš ir lops - un tad es uzzinu...... es uzzinu, ka cilvēks kuram es akli uzticējos, mīlēju un nekad nešaubījos par vioņa vārdiem, cūciskā veidā ir rīkojies m,an aiz muguras....it kā jau viņš izdarīja visu, nu katrā ziņā pateica, lai man neko nesaka, bet acīmredzot viņš nezin ko nozīmē īsta draudzība.... Sāpīgi apzināties, ka reiz es pie viņam tuvu stāvoša cilvēka biju, un asarainām acīm aizlauztā balsī šļupstēdams teicu - pasaki vai ir cita? - , bet viņš raustīja plecus teicās nezinām, domājot ka nav, bet es zinu, ka gan jau viņš zināja, arī otrs - brālēns respektīvi zināja, ka ir..... It kaa jau vairs nav, bet ir jau vēl citas.... kāpēc to nevarēja darīt an nezinot? Viņš mani pagrūda un es paklupu, es nobrāzu ceļus un sasitu elkoņus, bet es piecēlos un pārsēju brūces........... jums neizdosies mani salauzt... manī ir spēks iet tālāk un mīlēt viņu un piedot.. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |