nez, cilvēki ir tādi dīvaini radījumi... novērtē lietas, cilvēkus parādības, kad tās jau zudušas... tad nožēlo, raud, skumst, moka sevi... kaut gan gudrs vērs uzvārdā Benthams, laimi dfinēja kā prieks + bēdas = laime... iespējams, ka viņam taisnība... iespējams, ka cilvēks saprot to, ka viņš ir laimīgs tikai pēc tam, kad ir piedzīvojis gan prieku, gan bēdas... bet kad zūd prieks un nāk bēdas, tad ir skumji, ka ir bēdīgi, jo tikai tad saprotu cik laimīga biju... bet tagad...??? es nezinu vai esmu laimīga....nezinu arī vai esmu nelaimīga... man pietrūkst y... brauc mājās... liekas, ka viņš ir veselu mūžibu prom... laikam, man dikti mīļš viņš ir... man šodien eksāmens... un mna ir nāvīgi bail, kad kāds no mna mīļiem cilvēkiem lido ar lidmašīnu, mna lieksa, ka lidmašīna nokritīs... un mna jāiet uz skolu, bet es ēdu savas diētiskās brokastis... what ever..... |