the same old shit..

viss jaunais ir labi aizmirst vecais..?? vai to pašu var attiecināt uz attiecībām? kaut arī lielākā daļa no mums apgalvo, ka mums nav noteikts ideāls ko meklējam pretējā dzimumā, bet bieži mēs sevi pieķeram, prātojot un salīdzinot, visas savas attiecības.. citam biežāk, citam retāk, bet kopsaucējs visur tiek atrasts.. manā gadījumā viss tiek salīdzināts ar vienu konkrētu ivdivīdi(ja varu viņu tā saukt).. es pat to nedaru speciāli, bet tas notiek automātiski, gandrīz kā tāds aizsargmehānisms, kas izšķiro derīgo no nederīgā.. bet no tā rodas vairāki jautājumu-kāpēc tas tā notiek? cik veselīgi tas ir? vienmēr šo meiteni savās acīs esmu turējis kā ideālu un tgd tas atmaksājas? neesmu ar viņu runājis jau vairāk kā pusotru gadu, bet viņas ietekme uz mani ir pietiekoši liela, lai es atteiktos no jaunām attiecībām, jo tajās neredzu to, kas man vajadzīgs.. kas jādara šādā situācijā? vai var teikt, ka vēljoprojām neesmu pāri šīm attiecībām? ja iekšā mīt šī sajūta, vai var apgalvot, ka viņa priekš manis ir īstā un vienīgā??(zinu, ka skan jēli :d) esmu nonācis pie sava veida Y veida krustojuma kur man paverāss divas iespējas.. A) mēģināt vērt jaunas durvis un dzīvot kā pienākas B) iet atpakaļ un labot savas jaunībā pieļautās kļūdas.. zinu, ka visi vienmēr saka, ka iet atpakaļ ir idiotisms, bet..