Izrādās, ka sieviešu žurnālos reizēm pat kaut ko sakarīgu raksta. Piemēram, Unā Juris Rubenis izsakās

Mīlestība, kas šodien ir ekspluatēts, degradēts, prostituēts vārds pēc būtības nozīmē kaut ko ļoti svarīgu — īsta mīlestība primāri nozīmē būt gatavam otru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Nevar 60 procentus cilvēka labo īpašību mīlēt un 40 procentus slikto — ienīst. Šādās attiecībās nav tās bāziskās pieredzes vai izjūtas, ko saucam par mīlestību, tāpēc faktiski tur neko arī nevar uzbūvēt.

No kristīgās perspektīvas raugoties, laulība ir notikums, kas saista divus cilvēkus uz mūžu. Diemžēl mūsu vājību, rakstura slimību un citu iemeslu dēļ tas neīstenojas. Reiz lasīju kāda mistiķa vārdus, kas sākotnēji mani ļoti pārsteidza un lika daudz domāt. Viņš rakstīja, ka šajā pasaulē skaisti un laimīgi varētu nodzīvot jebkurš vīrietis ar jebkuru sievieti. Izlasīju un domāju — vai es tiešām spētu nodzīvot dzīvi kopā ar jebkuru sievieti? Bet to vārdu jēga jau ir pavisam cita, proti, vai tu spēj atklāt cilvēcisko potenciālu, kas ir cilvēkā tev blakus?

Vai arī kaut kādu iemeslu dēļ tu to nespēj, nemāki un negribi, līdz ar to piedzīvo tukšumu attiecībās un pārmeties uz nākamajām, meklē to, kas tev trūkst un atkal vilies. Ir cilvēki, kuri maina daudz partneru ne jau savas netikumības dēļ, bet tāpēc, ka viņi nemāk veidot attiecības un nespēj spert soli līdz tam punktam, kur patiešām otru cilvēku īsti iepazītu. Cilvēkiem laulība būtu jāuzlūko tajā skaistajā sākumtēlā, kur redzami Ādams un Ieva Ēdenes dārzā. Proti, laulības krīzē būtu jāiedomājas — kā būtu, ja šajā pasaulē mēs būtu tikai divi, ja būtu tikai šī sieviete vai vīrietis.

Ja ir miljons citu sieviešu un vīriešu, es paņemu nākamo no rindas un skatos, kā mums iet. Bet kā būtu, ja mēs tikai divi vien dzīvotu uz neapdzīvotas salas? Acīmredzot tad atrastu iespējas savās attiecībās reanimēt vai atrast kaut ko, kas bija pazudis. Ja mēs pieietu attiecībām no tāda skatu punkta, ka tas cilvēks man ir vienīgais, mēs daudzas krīzes varētu atrisināt veiksmīgi. Bet tā kā jau sākumā pasakām — neiedomājies, ka esi vienīgais vai vienīgā, tad cilvēka nomaiņu sev blakus uztveram kā vienkāršu lietu, tāpēc nesasniedzam to īsto attiecību dziļumu. Un vienmēr ir jautājums — ja neiemācos dzīvot kopā ar vienu cilvēku, vai vispār kādreiz ar kādu iemācīšos dzīvot?

Ja mēs gribam veidot nestabilas un paviršas attiecības, tad ir jautājums — kāda tam jēga? Mēs maksājam dārgu cenu par to, ka negribam saskatīt cilvēcisko attiecību dziļumu un iespējas.