Kaut kā sen nebija gadījies ar krievu tautības cilvēkiem sadzert - vakar nejauši sanāca, un, jāsaka, tas ir kaut kas fantastisks. (Pirmais brīdinošais precizējums - es, protams, nerunāju par krieviem kā nāciju, bet par ļoti konkrētiem cilvēkiem, proti, kluba Saksofons dažiem apmeklētājiem).

Pirmkārt jau valoda. Otrkārt humora sajūta. Treškārt sirsnīgums. Nīgrie un sausie latvieši iet gulēt. Es biju gar zemi. Un arī regeju viņi, maitas, mīl un māk spēlēt. Hospitāļu Iela atpūšas - sagaidiet ar aplausiem Kuchenbeat. Pohuj, ka lažaini, šķībi un nesamēģināti - toties kāda sirds, kāda dvēsele, kāda mīlestība pret to mūziku, ko cilvēki spēlē! Kompensē visus trūkumus ar uzviju.

Nu kā, un kāds velns mani dīdija pēc tam līst pie bungām padžemot? Rezultātā iedzīvojos kaut kādos pilnīgi neticamos komplimentos un uzaicinājumā spēlēt ar kaut kādu man nezināmu krievu grupu. Pirmais koncerts (vai mēģinājums?) otrdien, un pēc tam kaut kad jābrauc uz Zviedriju spēlēt. Ja hujeju, dorogaja redakcija.

Ak jā, un sestdienas vakarā vienos naktī 2$ neviena cilvēka - pilnīgi neticams skats.