Sapratu - beidzot pilnā sparā ir sācies pēcceļojuma atsitiens pret zemi... A to es brīnijos, ka negaidīti gluda adaptācija - nekā, tas vienkārši bija mirkļa apmulsums, lietām saliekoties atpakaļ pa plauktiņiem beidzot ir saņemts arī pelnītais spēriens pa pakaļu. Un es vēl lauzīju galvu kas tas par neizskaidrojamo nīgrumu jau otro dienu... Protams, arī laika apstākļi i negrasās palīdzēt atgūt labu omu...