Jancīga lieta tas ieraksts, spēkus atņem vienkārši nenormāli. It kā kas ta tur, ne grāvji jārok, ne atombumba jāizgudro, bet nē - pavadi trīs dienas pēc kārtas stundas 6 pie bungām un jūties kā BAMa pirmrindnieks. Laikam jau tā jokainā kombinācija pie vainas - tas process prasa vienlaikus gan fizisku spēku, gan maksimālu koncentrēšanos, un pie viena arī maksimālu atbrīvotību un tādu iekšējo enerģiju, prieku par to ko dari, azartu, aizrautību - ticiet vai nē, tieši tas ir tas, kas ierakstam piešķir garšu. Var būt ierakstīts tehniski pilnīgi nevainojami un tehniski pilnīgi nevainojami ar dzirkstelīti - un tas būs dzirdams, lai arī nekā dzirdami abi ieraksti ne ar neatšķirsies.

Grūtākais laikam ir tas, ka atšķirībā no koncertiem ierakstos sanāk tikai dot. Koncertos vienlaicīgi tu gan dod, gan saņem, tā, ka beigās esi pārguris, iztukšots, bet vienlaikus arī uzlādēts ar to enerģiju, kas nāk no cilvēkiem. Ierakstā visu tavu enerģiju iesūc magnetofons kā melnais caurums un pretī no tā maitas gabala nenāk nekas. Grūts, grūts process. Pie tam nerodas nekāds gandarījums par padarīto - neko jau nevar saprast, kamēr ir ierakstītas tikai un bungas un (daļēji) bass. It kā darbiņš ir padarīts, šķiet, 12 gabali ierakstīti, bet gandarījuma sajūtas nekādas. Jocīgi. Bet gan jau būs labi, kad tiks uzklāti pārējie slāņi un tas viss pamazām sāks kaut ko atgādināt. Bet pašlaik ir bezpoņa, iztukšotība un nogurums.

Mūzika: Moby - Where You End