Nu tā, nu jau kādu stundu kā esmu trīsdesmitgadnieks. Sajūtas - faktiski nekādas, paģiras tādas pašas kā divdesmitgadniekam, tikai dīvaini, ka tas vecums ar citu ciparu tagad sākas. Divedsmitgadnieks - tas tomēr tā jauneklīgāk skan, trīsdesmitgadnieks - tas jau uzreiz tā nopietni... Nu ko, nosvinēts arī ir lāga, Spitfire ir fantastiski live (shame on you v00d00, es ceru, ka tu par neierašanos grauzīsi sevi līdz mūža galam), satusots arī ar viņiem ir un daudzmaz sarunāts kopā uzspēlēt Piķerā oktobra nogalē. Metaksa izderta, cigārs aizmirsts Depo, dejojot izsvīsts vismaz litrs tauciņu, vienu vārdu sakot - i'm happy. Jāiet uz veikalu iegādāties sastāvdaļas savām mazajām privātajām svinībām pašam ar sevi - brīdinu, alkohols tajās neietilps. Esmu tā daudzmaz apņēmies līdz ar 30 bišķi mest pie malas to lietu (nu ne jau tā, ka pavisam, bet nu tā samērā). Un pīpēt arī nez kāpēc negribas. Vai tik nebūšu kļūvis nejauši par 30gadīgu streitedžistu? :)
|