Viss - pjanstvu boi, jāmet beidzot tā pļēgurošana pie malas, netur vairs vecā miesiņa tādas slodzes - nav patīkami no rītiem mosties, baidoties, vai gadījumā nepamodīsies miris. Anyway, ja nu man arī tā šonakt gadīsies, ar mierīgu sirdi varēšu teikt, ka esmu tīri eleganti pavadījis visu šo laiku. Ir bijis patīkami un nožēlot arī īsti nav ko.

Ak jā, ja nu tomēr tā negadās - esmu noilgojies pēc gadījuma sakariem. Kāds var piedāvāt? :)

Kaut kā esmu pamanījies iegrimt neveselīgā pašrefleksijā. No viena paģiru sindroma pie otra. Ķermenis vēljoprojām taisa trikus - nevēlās filigrāni koordinēt ķermeņa daļas, žmiedz muskuļus un cīpslas, piegāna muti un, hmm, burļit. Prāts arī taisa trikus - pagulēt īsti nevar pat ja nāk miegs, zato sapņi tik psihodēliski ka ogogo - īpašs pārsteigums man kā cilvēkam, kas principiāli nesapņo. Sliktākā sapņu daļa - nosapņots, ka kāds ir manā vietā padarījis manu darbu. Brr.

Un tagad vēl pašrefleksija. Pē. Skumīgi. Kaut kas jādara. Kaut kas radikāls.