Kaut kā esmu pamanījies iegrimt neveselīgā pašrefleksijā. No viena paģiru sindroma pie otra. Ķermenis vēljoprojām taisa trikus - nevēlās filigrāni koordinēt ķermeņa daļas, žmiedz muskuļus un cīpslas, piegāna muti un, hmm, burļit. Prāts arī taisa trikus - pagulēt īsti nevar pat ja nāk miegs, zato sapņi tik psihodēliski ka ogogo - īpašs pārsteigums man kā cilvēkam, kas principiāli nesapņo. Sliktākā sapņu daļa - nosapņots, ka kāds ir manā vietā padarījis manu darbu. Brr.

Un tagad vēl pašrefleksija. Pē. Skumīgi. Kaut kas jādara. Kaut kas radikāls.