Runājot par rokām. Nav, nav tas triks rokās. Rokas patiesībā visiem ir vienādas, nu, gandrīz. Tas viss ir galvā. Nav tādas lietas lietas kā maigas rokas, tāpat kā nav pianista roku vai juveliera roku. Arī tas viss ir galvā.

Maigas rokas... Tas viss sākas no pavisam vienkāršas cilvēkmīlestības. Cilvēkmīlestības un vērības. Ja mīli cilvēkus, var vērot viņus tā rāmi, bez attieksmes. Un beigu beigās arī sākt saprast. Saprast reakcijas, saprast no kurienes viņas tādas un kāpēc tieši tādas. Saprast lietas, kuras cilvēki bieži vien paši nemaz īsti neapzinās, visbiežāk tāpēc, ka vēl nav bijis attiecīgas pieredzes, kas ļauj to saprast. Nav atskaites punkta. Skaties un redzi cilvēku pēc gadiem dažiem. Tas viss viņā ir iekšā, tikai viņš pats vēl to nezina. Diemžēl cilvēki nemaz nav tik unikāli, kā viņiem to gribētos domāt. Bet tas nu tā.

Maigas rokas... Tas viss ir tikai no mākas klausīties. Dzirdēt un redzēt. Un saprast redzēto un dzirdēto. Un attiecīgi arī rīkoties. Klausoties ne tik daudz sevī, bet otrā cilvēkā. Mīlestības pamatīgi atšķirās. Es īsti neticu kaislīgai mīlestībai, mīlestībai, kurā tev otru vienkārši šausmīgi vajag. Es ticu mīlestībai kurā cilvēki viens otru klausās un dzird - neatkarīgi no pateiktajiem vārdiem. Redz un saskata, jūt un saprot. Tur arī rodas roku maigums - nevis iekārē un vajadzībā, bet gan izpratnē un vēlmē dot, nevis saņemt.