Pirmkārt jau jāsaka paldies visiem tiem pāris cilvēkiem, kas negribēja ļaut man vienam pašam iet mājās. Pieļauju domu, ka nebija īsti lāga uz ielas skaļi dziedāt līdzi tam, ko es dzirdēju austiņās, un plātīties ar rokām līdzi bundziniekam, odnako mam bija poh un obošlosj. Kauties, kā jau jūs ziniet, es nemāku un nevēlos. Tāpat kā raudāt. Kaut gribētos un, iespējams, arī vajadzētu. Ne jau kauties, protams.

Turpinot vakardienas domu - es mājās viens varu aiziet gulēt tikai tad, kad esmu jau tuvu komatozam stāvolim. Sliktā ziņa ir tā, ka nav paredzams, ka kaut kas šajā ziņā tuvākajā laikā varētu mainīties. Jo ir tikai viens atrisnājums. Kura nav.

Es kādreiz esmu skaļi un publiski atzinies mīlestībā? Šķiet, ka nē. Nu tad nedarīšu to arī tagad.