15:26
Man pazuda cerība
Aukstajos ziemas vakaros
Laikam to būšu kur atstājusi
Ne sasaukt, ne sameklēt
Paskaties savā pagultē
Drēbju skapī vai piemājaas bārā
Varbūt tā kādā glāzē noslīkusi
Pie tavas pazoles pielipusi
Gribu piepildīt savas domas
Ar cerībām par labāku dzīvi
Ja atrodi manu cerību zem nosaluša suņa ķepas
Atpakaļ vairs nesūti
Mans e-pasts pārslogots.
21:10
Es kalpoju par kalpu sev,
Man algas nav un nevajag.
To varētu es arī Tev,
Tik nojaust likt man nesanāk.
Ar reizi vien man nepietiek,
Ar divām vienmēr ir par daudz.
Velc krustu, kur ir jāpaliek,
Pat tad, ja nejūti, kāpēc
Elpo dienu, elpo sauli,
Pārdarīto izelpo.
Mēs joprojām esam jauni,
Atsacīties neprotot.
Man nav ne jausmas, kāpēc tā,
Es vienkārši tev uzticos.
Varbūt var arī savādāk,
Bet es tai visā neklausos.
Es jūtu tā kā tagad ir.
Ir labi tā, es zinu to.
Kaut lapas šad tad jāpāršķir,
No acīm Tev to nolasot.
/I.Kalniņš/
21:27
Man viss iekšā vārās. Jūtos kā tā zivs, kuru šodien bioloģijā preperēju - ar iekšām izgriezta uz āru. Gribētos uz mirkli daļu no sava citā diska atmiņas ieseivot disketē un nolikt uz kādu laiku malā. Mans procesors lēnām sāk pārkarst, vēl vienu nesakarīgu failu un tas uzsprāgs.