Caprice

14:41

laikam dažeiz labāk ir vienkārši paklusēt, bet kāda gan jēga, ja klusējot mes jau tāpat melojot.... eh..

• 1 forši izrunājās
• foršām runām

18:05

Sēžu mājas, salstu un mācos vēsturi...vēl esmu pusslima.Nepietiek jau ar to ka māte mani šoien nokaitināja, vel ierodas mana tante, kura man sāk braukt virsū par to ka es murkšķu par to ka daudz jāmācās un kas tad tā esot par mācīšanos, ka 2 stundas no vietas esi vēturi mācījies.Un vēl par to kā vispār es savos gados būdama uzdrošinos stringus nēsāt un šitā vīriešus pavedināt...un ka man jau tas tikai pubertitātes vecums esot un, ka ap 16 gadiem tas jau viss beigsies.
Nu vai zinko!!! es mācos uz pilnu klapi, man jau gaskaitļi gar acīm skrien un upju nosaukumi! un viņa man atļaujas braukt virsū...pašai viņai pubertitāte...ā nē.. menopauze... kaut kāds murgs..kad man vienreiz ļaus dzīvot un beigs mani terorizēt, es arī neesmu no dzelzs...

• foršām runām

18:21

Es pārāk ātri cilvēkiem pieķeros, citu sāpes uztveru kā savējās..un tas nav labi, jo reti kad cilvēki atbild ar to pašu un tad sāp ļoti...vienreiz es tam visam izgāju cauri un sapratu, ka nekad to vairs negribu...bet ja nuv tā ir atkal? galvā jaucās visādas domas un beigu beigās tas viss izvēšas tik slikti un uznāk lielā rudens depresija, lai gan būtībā jau tur nekā tik traka nav, tikai daudz sīku mazu problēmiņu, nepateiktu vārdu, pateiktu vārdu, ļaunu un labu vārdu sakrājas un tad liekas, ka nu ir lielā depresija...vistrakāk jau ir ar tiem pateiktajiem un nepateiktajiem vārdiem...tie var būt divi vārdi, vai pat 2 burti, kas iegraužas dziļi kaut kur tevī iekšā un neliek mieru...un tu to atceries un atceries..."Valoda ir nesaprašanās avots!"tā taču lapsa teica mazajam princim vai ne?[atcerējos teikumu no manas epifānijas]... Man iekšās liels juceklis, jo ja nu tomēr es atkal kļūdos?

"Ņemu savus vārdus atpakaļ" priecājos par šiem vārdiem, bet baidos no viņiem...bail, ka atkal nekļūdos...

• 2 forši izrunājās
• foršām runām