Man kafija negaršo. Bet šorīt tik ļoti sailgojos pēc kafijas smaržas, ka nākas vien pamocīt savu organismu ar krūzi maltās kafijas.

Jāatpūšas arī mazliet. Citādi, kā saka viens cilvēks, mans procesors pārdegs...
Bet nav laika atpūtai.

Kā agrāk virtuvē gāju tikai, lai paēstu, tā tagad nāk gatavošanas untumi. Gribas tik daudz ko mēģināt. Lasu ar tādu aizrautību ar kulināriju saistītus materiālus.

Franču valodas apguvē esmu izlaidusies. Bet patīkami ko atcerēties, piem., Viktora Igo "Le Gavroche" ("Nožēlojamie").

Vikija Kristīna Barselona. Fantastiska filma. Esmu sajūsmā.
Un tā viena dziesma!

Es esmu pilnīgs sajūtu cilvēks - uz krāsām, mūziku, siltumu/vēsumu, tekstūru... Katrs sīkums var celt mani debesīs vai likt pieplakt zemei.
Bet lielas lietas paliek lielas lietas. Tās grūti mainīt. Reizēm pat negribas, ja spēj.

Vakar pabeidzu dzelteno džemperi!
Šodien jau vilkšu.
Staroju.

Ja nekļūdos, tā ir itāļu dziesma. Jestra. Bella ciau.
Skaisti!

Ar māšeli bijām uz cirku. Es, protams, pie sevis biju sarkastiska līdz matu galiņiem, bet pēc tam jāsaka, ka biju sajūsmā. Par nobeiguma daļu. Kur lauvas, hiēnas un lūši.
Pirmo reizi mūžā tuvumā un dzīvē redzēju lūšus. Uh!

Cik lieliski ir tikt pie Latvijas dārzā audzētiem āboliem.
Bez atbaidošā spīduma, bez ķīmiskās garšas.