Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju (III)

(..) par bērnu, kas vienmēr ir mūsos, un es atkal ieklausījos tās mazās meitenītes balsī, kas es joprojām biju,- princeses balsī, kas baidījās iemīlēt un zaudēt.
Viss, ko no tevis prasa, ir ticēt, pieņemt un nebaidīties no kļūdām.
Es aizvēru acis un ļāvu, lai mūzika ienāk manī, lai nomazgā manas dvēseles bailes un grēkus, lai vienmēr ļauj atcerēties, ka es esmu labāka, nekā pati domāju, un stiprāka, nekā man liekas.
Sašķelta personība nevar cienīgi stāties pretī dzīvei.
Gaidīt ir sāpīgi, un aizmirst ir sāpīgi. Bet vēl sāpīgāk ir nezināt, kādu lēmumu pieņemt.
Mīlestību iespējams izzināt tikai mīlot.
Manuprāt, drosmīgi meklējot mīlestību, tā vienmēr parādās un ne viena vien.
Gaidīt. Tas bija pirmais mīlestības bauslis, ko es iemācījos.
(..)- sekot saviem sapņiem un klausīt sirdsbalsij.
Mīlestība nemainās. Mainās vīrieši.
Sapņi prasa piepūli.

navigate