Šahu es nespēlētu tāpat vien. Tā es spēlētu tikai, lai iemācītu šahu māšelei, bet tā jau vairs nebūtu cīņa par uzvaru, bet viņas prāta pilnveidošanu.
Ja uzvari, ir gandarījums par cīņu, ja zaudē, tad paliek tikai gandarījums par cīņu.
Parasti tie, kas sacenšas savā starpā ir vienlīdz spējīgi izcīnīt uzvaru. Bet ir , protams, reizes, kad tā nav. Tādās reizēs neviens cīņu neuzskata par nopietnu, jo reālas cīņas nav, ja ir viens vislabākais, tad, izliekot sevi visu, labākais jebkura gadījumā uzvarēs.

Tās bija diskusijas. Un to, ko daži dalībnieki darīja, varētu saukt par spītību/ietiepību un varbūt pat stulbumu.