January 16th, 2008
Man būtu muļķīgi teikt: nebaidies.
Man nebija bail, un es lecu. Man patika. It īpaši, ja lec ar acīm vaļā, tas ir tik dīvaini... Tik brīva sajūta, esi atrāvusies no zemes, tai tuvojies, un tas mazais procents, par ko iedomājas visi cilvēki,- ja nu kaut kas notiek, liek saprast, cik ļoti patīk šī dažādā pasaule ar visiem lieliskajiem un pat neciešamajiem cilvēkiem.
Man visvairāk patīk tieši kritiens. Žēl, ka dzīvē, psiholoģiski krītot, mums nav gumijas, aiz kuras pēc kritiena pievelcies, nostājies uz kājām un turpini ceļu.