Definēt nespēšu un negribu, bet varu aprakstīt. Tas ir tā, ka, jau esot gultā un ar aizvērtām acīm, pārdomāju pa dienu darīto, domāto, sacīto; izdomāju, kādas dāvanas draugiem dāvināt; mēģinu saprast, kāpēc kāds grāmatas tēls ir rīkojies tieši tā, kas, manuprāt, ir gluži pretēji cilvēka loģikai, vai tiešām autors spēj radīt tikai iedomu pasauli, vai arī parādīt kaut ko sirreālu, bet pietuvinātu realitātei tik ļoti, ka grāmata vienkārši ievelk sevī; kā man veidot nākamās dienas plānu; vai neesmu aizmirsusi kaut ko izdarīt; ko stāstīt draugiem un ko paturēt pie sevis... Pat, radot savus iedomu tēlus, tas mani neatslābina, jo domāju kas kā rīkotos. Pastaigu pa sniegotu mežu es ļoti labprāt iztēlojos. Nepalīdz.