Man arī nav pārāk liela motivācija darīt lietas skolai, bet šīs lietas uzliek savu neredzamo nastu. Es šobrīd domāju, kā atrast šo motivāciju.

Baidīties vajag vienmēr. Tikai baidīties vajag ļoti minimāli. Bezbailīgie cilvēki ir tikpat vārīgie, kā tie, kas no visa baidās. Tieši tāpat ir pārliecība, kas man arī netrūkst, bet pārliecībai vajag sekot līdzi, jo tas var novest otrā galejībā, kad cilvēks kļūst pašpārliecināts. Ja tev ir labas domas un sajūtas, tad veiksme pārāk nav vajadzīga, jo tev jau ir labi. Ja tev jau ir labi, tad var palikt tikai nedaudz labāk :)

Droši vien, ka kaut kur dziļi sirdī varētu būt arī žēl. Sajūtas vajag dalīt. Es varētu sajust, skriet, darīt, bet cik labāk es justos? Varbūt, ka tā būtu motivācija apsist pūķa galvas, lai varētu skriet un darīt.

Ja kaut ko dara, tad nevar baidīties krist. Tie, kas baidās krist, tiem arī būs lemts krist. Cits jautājums ir vai es varu atvērt šo sajūtu zaru šobrīd tā, lai nenokristu kādā citā zarā. Kā Tu teici, tu vari izdarīt daudz, bet tajā pašā laikā tas Tev nepalīdz iet pa paralēlo skolas lietu zaru.