Mēris I

July 18th, 2007 (09:46 pm)
current song: Nancy Galvao; Opium Rain

Bez šaubām, mūsu dienās nekas nav dabiskāks kā redzēt cilvēkus strādājam no rīta līdz vakaram un pēc tam kāršu spēlē, kafejnīcā vai tukšā pļāpāšanā nositam to laiku, kas atliek dzīvošanai. Bet ir pilsētas un zemes, kur ļaudīm šad tad rodas nojausma par kaut ko citu.
(..) gluži moderna pilsēta. Tāpēc nav nepieciešams sīkāk pastāstīt, kā mūsu pilsētā mīl. Vīrieši un sievietes vai nu ātri aprij viens otru tā saucamajā mīlas aktā, vai arī brīvprātīgi stājas ilgā paradumu kalpībā divatā. Starp šīm galējībām bieži nav vidusceļa.
Jautājums: ko darīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu.
Mēri nevar uzpirkt.
Tas notiek ar visiem: cilvēki apprecas, vēl mazliet mīl viens otru, strādā. Strādā tik daudz, ka tāpēc aizmirst mīlēt.
Bet tur, kur vieni saskatīja abstrakciju, citi redzēja patiesību.
Tikai īstā nelaimē cilvēks pierod pie patiesības, tas ir, pie klusuma.
Ja epidēmija iet plašumā, tad arī tikumi kļūst vaļīgāki.
(..) daudz biežāk cilvēku rīcību nosaka ļaunprātība un vienaldzība.
Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai trūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību.
Bet vēsturē vienmēr pienāk stunda, kad tas, kurš uzdrošinās sacīt, ka divreiz divi ir četri, tiek sodīts ar nāvi.
Par drosmi. Tagad es zinu, ka cilvēks ir spējīgs uz lieliem darbiem. Bet, ja viņš nav spējīgs uz lielām jūtām, viņš mani neinteresē.
Man ir svarīgi, lai cilvēki dzīvotu un mirtu mīlestības dēļ.
(..) pierašana pie izmisuma ir ļaunāka nekā pats izmisums.