Celties piecos, tas ir forši!

Gribu kaķus. Divus. Vienu pilnīgi baltu un otru pilnīgi melnu. Vai varbūt vienu, bet pelēku, īsspalvas, bet pūkainu, ar zilām acīm. Ai.

Pelēkiem kaķiem bija arī šķirnes, kur actiņas ir oranžīgas. Vai ne?

Vienu no lielākajiem dabas skaistumiem var ieraudzīt, esot pretmetiem: saulei un lietum. Runa, protams, par varavīksni.
Tā, šķiet, arī dzīvē. Perfekti, ja izpildās visai pretrunīgi nosacījumi.

Arī man jātiek ārā no sava apļa, kas ir ieradumu apvilkta nedrošība, kur, samierināšanās un nolemtības aicinātas, labprāt viesojas skumjas.

...no kaut kad lasītā un izrakstītā.

Vēlos reiz pastaigāties pa Tihuānu.

Tie lēmumi, kas pieņemti uz izjūtām, man vienmēr bijuši labi, izdevīgi, noderīgi u.tml. Bet lēmumi, kuri bijuši gari un plaši ar prātu pārdomāti, kaut kā ne visai veiksmīgi. Ne gluži slikti, bet nekas īpaši labs.
Tāpēc ļoti pastāvu uz jūtām un izjūtām. Citi to sauc par intuīciju. Es to redzu savādāk, ja tā var teikt, arī plašāk.

Atkal vīna glāze. Bet šoreiz saule. Šoreiz viegls reibums.