Step Up 2 patika, bet kaut kā trūka. Attālināti no realitātes, ja nu vienīgi sadursme/atriebība. Pārāk romantiski. Vai arī es vienkārši esmu izaugusi- uz lietām skatos savādāk.

Cilvēki, kuri noniecina citus, nav spējīgi uz draudzību.

/Dēmokrits/

Pēc filmas "Step Up 2" aizdomājos, vai estētisko grupu vingrošanu nenomainīt ar kaut ko aktīvāku. Spēka izsīkums mijas ar enerģijas lādiņu, kādu gūsti dejojot tādas dejas. Galvenais sev. Savam priekam.

Dejā viņi varēja justies brīvi. Būt tuvāk viens otram un savai būtībai.

Uz kino man patīk iet vienai, bet ir cilvēki, kas apbur ar savu klātbūtni,- ir vērts savu principu pārkāpt. Varbūt ar šarmu, varbūt tāpēc, ka harizmātiska persona... Bet īpašs cilvēks.

Otra Boleinu meita lika justies dažādi.