Kritiens realitātē ir ļoti sāpīgs. Un izplūšana asarās palīdz tikai mazliet.
Nespēju vairs ticēt sapņiem un cīnīties kā bērnībā, kad viss liekas ir sasniedzams un iespējams.
Es pārāk uzticos un ticu cilvēkiem. Katra šāda muļķība liek sarauties arvien ciešākā kamolā.

Divās dienās dzīve var pilnībā apgriezties kājām gaisā. Tas var notikt dažu stundu laikā. Turklāt kritiens ir nesagaidāms, pēkšņs, ... dažu sekunžu jautājums.

Varu tikai pateikties, ka man bija iespēja iepazīt savu ļauno pusi. To, ko vairs nevēlos paturēt. To, ko centīšos neatkārtot vairs... to, kas man nav pieņemams...

Bet, ja godīgi, šobrīd ir ļoti daudz domu un pārdomu. Nespēju tām visām izsekot līdzi.
Pat nezinu, pie kā pieķerties... varbūt skolai, darbam, kaut kam, kas mani varētu noslēpt...