Pagājušo pirmdienu no Vanšu tilta sākuma līdz Teikai gāju kājām. Ar ātrumu aptuveni 7 km/h. Domāju, ka nākamajā dienā sāpēs visas maliņas, bet nekā. Pilnīgi nekā. Tikai vēlme atkal kārtīgi izstaigāties.
Kā es gribu pastaigāt pa kalniem! Jau pāris gadus neesmu staigājusi.

Lasu Kamī. Darbs Mēris, nudien, šķiet labs, bet viņa stils, kā veido teikumus un stāstījumu, man nepatīk. Bet visu jau nevar gribēt; tā mēdz sacīt. Atļaušos nepiekrist! Gribēt vajag! Lai kaut mazumiņu iegūtu, ir jāgrib un jadara daudz. Tā man domāt šobrīd...

Ko es daru?! Izdaru izvēli!
Apspiežu sevī to, kas liek manai sirdij ciest!

Man palicis: trīs labakie draugi, daba, ko apbrīnot, un mūzika, ko izjust un izdejot līdz spēku izsīkumam.

Dažreiz uz draugiem liec pēdējo cerību, bet arī tā nogrimst -līdz ar draugiem esošo slikto garastāvokli.

Un mamma man atļāva toreiz- bērnībā- skatīties Wild Orchid!
Mazliet mulsinoši. Vispārējie priekšstati mūsu ģimenē par pieklajību to neatļautu. Un nav brīnums, ka viņa tik pārliecinošī māja ar galvu, dodot zīmi, ka piekrīt,- es toreiz tikai preicājos par mūziku!