Kopumā esmu apmierināta ar izrādi "Aīda", tomēr neatstāj sajūta, ka kaut kas trūkst.
Mūzika arī bija lielsika. Kaut vienu brīdi gribējās, lai darbība risinātos straujāk, ne jau tāpēc, ka es nevarētu sagaidīt nākamo skatu. Filmas ir dinamiskākas.
Labāk lasīt un klausīties mūziku, rosināt savu fantāziju. Es pat operā dažbrīd aizvēru acis. Un tas bija baudījums, mūzika un mans skatījums:tēlu atveidi, darbības ainas.

Mīlestība ir kā liesmas, kas silda mums īpašo cilvēku, ja ir tāda iespēja. Ja šādas iespējas nav, sirds sadedzina mūs pašus, atstājot brūces, kas lēni dzīst.
Laiks dziedina, ļauj aizmirst. Bet gadās, ka tā ir tikai atmatā atstāta zeme, kuru negaidot uzar.