Tikai sakritība, kā dzīvē, pavisam atklāti runājot, gadās ļoti bieži. Daudzas mazākas vai lielākas sakritības, kuras pēc tam pārdomājam, ja esam pamanījuši.
Lūk, viena no tām. Man šodien ir dzimšanas diena. Un, rakstot Lielā diena, ar to ir domāta mana dzimšanas diena. Patiesībā es ticu Dievam. Bet ne jau Tam, Bībeles Dievam. Tam izdomājumam es nepiekrītu. Nepavisam. Kaut kas no vēstures un cilvēku fantāzijas. Un iemesls: cilvēks tiecas ticēt kaut kam Augstākam. Un, runājot par skaļu sarunāšanos ar sevi, izvirzu hipotēzi, ka tā ir cilvēku neapzināta saruna ar Visu Vareno, lai pārliecinātu par savu stāvokli un ieskaidrotu, ka kaut kas būtu jāmaina... Vai es vienkārši tukši runāju...
Vispār jau es gribēju tikai uzrakstīt savu prieku par vakardienu. Jau bija tumšs, bet aizbraucām pēc bērzu sulām. Mmm, cik saldas. Atvedām divas kannas. Tiesa, ne pilnas, bet tad gan būtu jautra braukšana, lai merša salons netiktu pieliets.
Tagad domāju, kā izvairīties no paziņām un draugiem, lai nebūtu jāklausās tukšos vārdos, kas tiek izteikti, jo tā jāsaka,-apsveikumos. Kaut man pietiktu spēka izturēt šo dienu.

Telefons atslēgts. Tomēr ieslēgšu.