Iedomās griežos valsī...

Jūtos skumīgi.
Ņemu, našķojos ar savu iemīļoto šokolādi, bet grūti norīt, jo Tas kunkulis kaklā traucē un asaras birst, klusas un siltas. Pēc aukstā vēja pat šķiet, ka karstas.

Pašlepnums un pārliecība par sevi sašķīda kā stikla krūka ar ūdeni. Nepietiek, ka palikušas lauskas un sīkas, asas šķembas, kaut kas neatgriezeniski ir aizplūdis.

Dzīvoju ilūzijās. Tad nav par ko brīnīties, ka sevi sāpinu, kad kāršu pils sagrūst no niecīgas vēja pūsmas.