Esmu nākusi pie atziņas, ka vairs neesmu pārliecināta par to, kas šajā pasaulē ir labs vai slikts, kas pareizi darīts un kas - nepareizi.
Kā man nepatīk, ka opim ir taisnība; toreiz, kad man bija pieci gadiņi, viņš teica, ka nav pasaulē tikai balta un melna, ir tikai pelēkais, kas tikai ar gadiem pieņem vairāk(!) baltā vai melnā nokrāsu.

Viens vīrietis man pāris mēnešus atpakaļ teica, ka viņš ir sajūsmā par sieviešu dzimumorgāniem (ar to nedomājot krūtis). Sākumā mani vai ķēra trieka, to dzirdot. Domāju, ka viņš ir maniaks vai vismaz jucis. Bet tad tikai uztvēru viņa domu, ka katra sieviete ir kā mākslas darbs. Viņš citreiz negribot ar sievieti pārgulēt, bet tikai aplūkot viņas 'mākslas darbu'. Traks var palikt, kad saproti, ka mājiens tiek arī tev. Tad sekoja attaisnošanās, ka esmu ļoti, ļoti,..., ļoti kautrīga. Viņš pat nepieskaroties. Tikai vērojot. To, cik ilgi, es gan neiedrošinājos paprasīt :D, lai neizklausītos, ka es varbūt apsveru piekrist.

Atskārtu, ka savu laiku mēru dziesmās, piem., līdz iziešanai palikušas divas dziesmas. Nav svarīgi,ka to garumi ir atšķirīgi. To garumam nav nozīmes.