July 17th, 2008
.. no pasakām
- Bet viņam vajadzēja tikai pieskarties pie mātes drēbēm, un viņam atkal bija labi. /Dvēseļu mežs (1926)/
- Bet papardes zieda nebija. Un nezin kā tas nāca - kad viņi noliecās starp krūmiem, viņi vairs nemeklēja zieda, bet meklēja tikai viens otra rokas. Viņi samulsa un apstājās viens otram pretī, tuvu, tuvu, viņu elpas satikās, un - tavu brīnumu!- kad lūpas tuvojās lūpām, tad bija tā, it kā starp viņiem izplaucis papardes zieds. /Papardes zieds (1915)/
- Kas bagāts un taisns, tas staigā tik ar sevi pa pasauli un apskata visu no sava augstuma. /Bendes meitiņa (1913)/
- Viņu bija pārņēmis karsts dāvināšanas prieks. Tas bij viņu pilnīgi pārvērtis. Dot un dot, neko neprasīt. /Par neizdodamo dālderi (1921)/
- Viņš bija laimīgs, jo laimīgs ir tikai tas, kas noreibis. /Par neizdodamo dālderi (1921)/
- Ļaudis nevienam nepiedod viņa slavu. Jo skaļāk viņi tevi slavē, jo skaļāk viņi tevi pļaukās. /Melnais Pēteris (1925)/
- Man arī būtu prieks grēkot, ja tikai nebūtu bailes pārkāpt likumu. /Melnais Pēteris (1925)/
- Viņus piemeklēja visādas nelaimes, kurām viņi meklēja vainīgo un bieži vien atrada to, kas pirmais ceļā gadijās. /Melnais Pēteris (1925)/
- Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus, un dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem. /Sarkanā puķe (1933)/
- Pēc gariem gadiem un ilgām neveiksmēm viņš gandrīz jau bija aizmirsis, ko meklēja. /Pārvēršanās (1936)/
- Bieži mēs paši nepamanām savas dzīves pārmaiņas. /Dzeltenais putns (1940)/
- Ak, ko putns! Princis piepeši pamanīja, ka viņš nemīlēja vairs. /Dzeltenais putns (1940)/
