Mēs atcerēsimies
Galaktiku saplaisāšanu
Mēnessbaltu acu ābolos
Tik dzidros kā atvasaras
dziļajos atvaros
Arī tad, kad neatskatoties
Iestigsim muklāja tumsā
Kas nedziedēs
Tā ko to dara īsts miers
Pabērnos, kuri izguļ savus plecus,
Jo nav citu, kur balstīt sāpju pierietējušo ziedu

Zinu, Dzīve šķitīs tik kaira
Kā baudas dievietes klēpis
Vienīgi tādēļ, ka zem ādas ir nedaudz par daudz vīna


Atdošos Tev
Palikšu guļot un nedošos mājās
Jo zinu, ka vienatnes smeldze
Nav nedaudz skumīgs skaistums
Šūpolēs Aukstā ievziedu naktī

Pagalmos, kuros atveras Tavas pasaules logi
Dzimst solis no dvēseles svētajiem rakstiem
Alkainā miesas un glamūra bezdibenī
Kurā pati sev esmu tālākā zvaigzne
Mūžīgs piena ceļš
Manai pirmdzimtajai laimei

Tās pirmās maija naktis
Nektāru smaržojošos gaisa dārzos
Kā Babilonā
Ir arī šeit
Starp ieplaisājušām un brūcēs izliektām ielām
Pēc ziemas sāls izdedzināta miega
Nomalēs pavasaris ir tik gurds
Kā pasaulīgas laimes piepildīts
Neko negribošs un nesaprotošs

Es gribu būt kā tie vīteņaugi
Uz blokmāju urbānām krūtīm
Jo tie vēl ir tie, kas tiecas
Un nezaudē ticību saknei
Ja pat caur vīlēm vēdī beigas un neizdošanās

vienīgais, kas varētu kalpot par attaisnojumu tam, kā man ir izdevies nokļūt tik empātiski neizdevīgā un kreatīvu iznīcinošā dzīves momentā varētu būt tas, ka es no pirmā elpas vilciena vai lokomotīves smagnējās dunas, kopš ielaidu sevī šīs sevis dzīvības dīgsnu, esmu ilgojusies un svēti ticējusi mīlestībai k visa pirmsākumam, satvaram, vienīgajai, kā dēļ ir vispār vērts kaut ko ne vien uzsākt, bet pat turpināt atkalnotiekamību
Tagad arī atmiņu čūska atlodā indīga un gluma un šņākuļo pie mana kakliņa par to, cik viegli esmu palaidusi vaļā to, kas pirms gada mani padarīja grūtu - socializēšanās neesamība, tagad tā visa vietā tās ir tā kā nevis nedaudz par daudz, bet tā neatvairāmi uzglūn un ir zemas kvalitātes, jo mani arvien nepamet neīstuma izjūta un rezignētība, kas kā vispārēja intoksikācija pārņem brīžos, kas saproti, ka nevēlies nevienam dot to vienību sevis, kas palikusi neskarta.
Todien, kad sākās sevis apzinšanās periods radošo personu sociumā un dzīves procesiju identificēšana rakstošā materiāla resursos, es pieļāvu vienu no iznīcinošākajām kļūdām, jo iedomas, ka pati varu spēlēties ar visu un visiem - paliekot dzintarainā gaismā un dvēseliskas neizskaramības oreolā ir meli.
Es neprotu dzīvi nu vairs, bet ticu, ka man ir laiks, vienīgi nav atbalsta punkta, kas skrupulozi iedvestu manās dienās stabilitāti rītdienai.
Mana ģimene par augstāku vērtību ir nostatījusi naudu, un, vai būtu pareizi, ja tuvākie ģimenes locekļi ierosina krimināllietu pret bērnu, ja stāsts ir tikai par nepietiekamām finansēm un izvēli par labu mīlestībai ?