kā uz notiekamību būtu jāreaģē ar vēlamību ? bāzējoties uz iespējami niecīgāko iekšējo resursu, tas priekšdienām, taupības nolūkos, kaut nu no sevis kādu liekos sirdi neizšņāpjot, otram asintiņa nespiedīs uz vadiem ar dubultu jaudu, kā tas spēciņam un mīlai vajadzīgs.

pašsadedzināšanās nebūs mana atpakaļ nenākšana vietā, kurā nāvi tā, kā dzīvi jāiekāro būtu - lūdzu

domāju par vācieša dzeju kā kaut ko, kas mani aizvien ietekmē ne mazāk koncentrēti kā svaigi spiestas apziņas sula uz ārējā lūzuma

atrazdamās bezmiega dubultajā dibenā, saprotu, ka vienīgais ko patiešām un pagaidām, tā līdz sēkļa baltajai grantij, gribu - gulēt līdz vārdā nesaucamajam

būtiski ir savas piederības nevis pārcilāt no vienas atrašanās uz nākamo, bet gan, nezaudējot pamestību, kā uz ešafota, tā vienkārši pacēlājā no dienas uz nākamo, radīt tādu dzīves preci, kas neizsauc nedz pašas izsmieklu, nedz līdzjūtību, jo labāk, ja šādas apliecināšanās neizraisa tādas pārvērtības, kas nomētā ar žultsakmeņiem vai liek pašapaziņai sildīties venēcijas zīdā, ziniet, tādu kā antibakteriālu Ag piešprici ( spīdumu smalkumos ) it visā, lai necilākais nomestu noskretušo vizlu un atslāņotos, kļūdams nesasaistīts, tādēļ, tik bīstami starojošs un brīvs