10 April 2009 @ 11:19 am
 
un tagad es atkal skumstu peec parastas saujas smilšu čupiņas, kuraa nemitīgi uzmācīgi kūņojas melli naudas kukainji, kuru kūltūra un dzīves filozofija man nav pienjemama, lai gan saprotama. taas tveices un sāļuma, kas neļauj grimt. bet tomer... kaut kas liek tik stipri ilgoties. varbūt gaisā lidoja, kaadas atkarīgas vielas kā ziedu smaržas, kuras tika uzņemtas par daudz... juutos kaa zem vietējās anastēzijas.
tagad sekos svešzeme- darbs un izglītība. nu gan esmu prom. pagaidaam ir tikai atbalsts, vakarā sagaidīs nosodījums, vai drīzāk paarmetums, kaa ruugta sandalas garsha, negaidiiti nonaakusi uz meeles. bet nekas vairaak. esmu sajuusminaata, es nezinu kas notiek! :)