Iebraucu dziļo lauku krievu sētā, kur pilnā rīklē kliedz izbijusī kolhoza slaucēja: „Pušok! Job Tvaju Matj! Kto neslušajet!” Ilgi par to vēl smējāmies.

Bet vsp, man pēdējā laikā, neveiksme min uz papēžiem: Mašīnai ātrumkārba beigta, pēc Jāņu traumējošajiem momentiem batutā, esmu sasitusi cauro zobu un šis tagad regulāri par sevi atgādina (rīt pierakstos pie zobārsta), izlaidumu kleita jānes uz remontu, šodien pazaudēju austiņu uzgali :[ Īsāk sakot, Jūlijā maciņš putīs. Labi vsm, ka zobārstam pusi segs apdrošinātāji.

Šodien izlaiduma diena. Uzvilkšu HP mantiju un saņemšu savu maģistra grādu. Izglītības ziņā skaitos diezgan kruta, bet morāli to nespēju novērtēt. Atklāti sakot, pēdējā laikā piemeklē sajūta, ka jāmērķē augstāk. Īsti nezinu kā. Bet to jau vienmēr var izdomāt, ne tā?

Tagad, kad maģistrs ir noslēdzies, tik dīvaini. Skatos uz savu darbu un atzīmi, un piepeši pārņem neierasts pacilājums. Ar bakalauru tā nebija. Ar bakalauru bija drīzāk pofig (?). Varbūt tāpēc, ka piepeši esmu atbrīvota no mācībām, kas līdz galam mani nesaista... Varbūt tāpēc, ka galvā atkārtojas - beidzot es varēšu darīt (mācīties) to, ko es patiešām vēlos. Zinu, nebūs viegli, bet līdz šim jau nav bijis savādāk. :)

p.s. Tā pat, kopš vakardienas priecājos par 6. tramvaju, kas tagad aizved līdz Juglai. Lai gan smieklīgi, vakarā braucot no centra, izlīstot līdz ādai, piestāj 3., vecais tramvajs. Pirmo reizi, kad varētu ar jauno aizbraukt līdz pat mājām un še Tev... nekā. Jāgrabinās vecajā, gluži kā agrāk uz Imantu. Neliegšos, tos par pamatu vakardienas nostaļģijai.

paldies visiem par labajām domām, noteikti palīdzēja. Ieguvu 9 :)

Tātad rīt maģistra darba aizstāvēšanu. Sāku uztraukties. Sirds sitās straujāk. Dūšu šķebina. Sāku apsvērt iespēju, ka mans darbs ir galīgi garām un vsp es ne ko nesaprotu. :/ Un kurš man lika pierakstīties pirmajai. Nu kurš?

Eju mājas, garām pabrauc formulas tipa mašīna... maigi izsakoties – mute palika vaļā. Tagad lasu par Gumball 3000. Nelītu lietus un būtu zinājusi ātrāk, noteikti aizbrauktu uz Elizabetes ielu. :/ Žēl.

Ātrāk vēlos savu velo! Šodien tik patīkami aizvadīta diena! Tagad saprotu, ko cilvēki domā, kad piemin brīvību, kad brauc ar velo. Super jauka diena! Paldies!

Par maģistru: ESMU PIELAISTA AIZSTĀVĒŠANAI!!!! :]
Recenzija ir riktīgi ok. Protams, ir lietas, kas varēja būt labākas, bet kopumā – domāju, ka būs ok. Tagad jāsāk gatavoties aizstāvēšanai un jācīnās par labu vērtējumu – respektīvi – gribu 8, bet priecāšos arī par zemāku vērtējumu, lai tikai esmu izlaidumā un iegūstu savu diplomu!

Šodien atguvu savas tiesības. Pat pie mājām pieveda. Kā pateicību nopirku Upeņu balzāmu un šokolādes kārbu! :] Puisis jau teica, ka nevajag, bet nu camooon! Ne tikai atrada tās, bet vēl uz mājām atveda! Cik tādus cilvēkus Jūs zināt?

Stipro skrējiens noskriets, vietām noiets, un šķēršļi 10km garumā pievarēti. Vakar ne kur neaizgājām, katrs nolīda pa mājām un centās atmazgāt dubļus no ķermeņa. Tagad es zinu kā jutīšos vecumdienās – ne dubļu dēļ, bet kustības ziņā. It kā jūtos super-moža, bet pakustēties var vien gliemeža tempos. Neraugoties uz visām sāpītēm, nobrāzumiem un pušumiem, bija ļoti feini, līdz atbraucot uz mājām atskārtu, ka esmu palikusi bez tiesībām. Pateicoties sociālajiem tīkliem, zinu, kur tās atrodas un tuvākajā laikā ceru tās atgūt. Bet pagaidām ripināšos bez papīra uz rokas, un cerēšu, lai policijas neaptur.

Pēc piecām minūtēm šaujam uz stipro skrējienu. Nezinu ko es tur pazaudēju, neesmu stipra!
Vakarā vai nu uz laukiem vai nu uz centru. Redzēsim kādā līmenī būsim pēc visa šī murga. :D Vajadzētu jau uz centru, šodien Alas Re-openings.

Rakstot maģistru esmu kļuvis nervoza. Nepatīk. Piemēram vēl vakar telefona sarunas laikā sabļāvu uz mammu un knapi noturējos, lai nepateiktu, lai nejaucās lietās, ko nav mācījusies jau 30?....40?gadus? Nepateicīgi no manas puses. Jo mamma man ir labākā, vienmēr palīdz, vienmēr manā pusē, bet es te uzvedos kā pusaudzis kam sakāpts uz varžacīm. Nekas, nekas, vēl tikai līdz 13/05/ un tad vēl aizstāvēšana, protams, ja tik tālu tikšu. :D Gadīties jau var visādi.

Šodien man 30min „deits” ar polārlāci. Diezgan feini un ātri. Nez vai to atkārtosim, bet viņam vārdiem – esmu tik satriecoša personība. Un kāpēc gan ne? Ak, pareizi, jo es neesmu.

Tagad jātaisās skriešanai. Ar Kārli ņurcīsimies cauri mežam. Kaut kā jau tam stipro skrējienam jāsagatavojas.

Pirms kāda laika, ļoti interesantā veidā iepazinos ar kādu cilvēku. Nē, veids nebija interesants, ierasts – meitene ierauga puisi, puisis ierauga meiteni un tūlīt jau sekos standarta iepazīšanās... Bet, mūsu gadījumā tāda nesekoja. Vai vismaz ne uzreiz. Un ja vien mums būtu kopīgs ceļš ejams, šis būtu sasodīti jauks iepazīšanās veids par ko vēlāk visiem izstāstīt. (jā, jā, esmu sapņotājs, kurš no katra dzīves nedaudz interesantākā mirkļa nokļūst pasakā. bet vai tas ir slikti?)

Nedēļas nogalē atkārtoti krustojās mūsu ceļi. Neliegšos, jūtos fascinēta viņu satiekot. Visu vakaru uzmanīt pašas zaglīgo acu skatienu, kas atkal un atkal atgriežas pie viņa smaida. Un doma viena - Ka tik nepieķer! Fascinējoši cik ātri man pieķeras domas par cilvēkiem, ko dažkārt satieku vien reizi dzīvē. Šeit divas, bet ceru, ka ar to vēl nekas nebeigsies. :] ok, tas nu būtu pateikts skaļi.

Buzis-Tu atceries kā izskatījās mūsu oficiants?
Kiki-Nē, bet es atceros kā izskatījās viņa roka.
Buzis-Jā, es arī!

Ziniet kā filmās steriotipiski iemāca situāciju, ka klients allaž izkrata bārmenim sirdi? Un Tev tas tik ļoti pašsaprotami pat, ja dzīvē nekad neesi to darījis un ne viens cits, vismaz cik Tev manīts, ar šādu lietu arī neaizraujas, ka tad, kad bārmenis aiz letes sāk pārrunāt savas nedienas, tu pieķer sevi pie domas – sasodīts vecīt, nemaini lomas! Tieši šāda dzīves dīvainība(?) piemeklēja mūs vakar. Mierīgi sēžam aiz bāra letes, ne par ko nerunājam, kad uzrunā bārmenis un pār mums izlej sevis sakrāto žulti. Bija tā dīvaini... Aptuveni, smaidi un gaidi, lai viņš ātrāk, ja ne aiziet, tad vismaz nomaina sarunas tēmu.

Pamostos ar seju pret viesistabu. Gaišs - diena. Pagriežos ar seju pret logu. Tumšs – nakts. Paņemu pulksteni – 4 naktī. Pagriežos pret viesistabu – deg gaisma. Skaidri zinu, ka neatstāju ieslēgtu. Sāku domāt, kā kaķim tas ir izdevies. Varbūt uzkāpis uz stāvlampas grīdas slēdzi? Bet pag... Manai lampai nav grīdas slēdžu. 1. Doma – aplaupa. 2. – spokojas. Citplanētieši gan nē – tie nāk ar baltāku gaismu. Saņemu drosmi un dodos uz viesistabu, nožēlodama, ka tā arī zem gultas neesmu palikusi dunci. Palūru koridorā – ārdurvis ciet. Viesistabā un virtuvē arī ne viena nav, bet stāvlampa deg. Griežu slēdzi, lai to izslēgtu, bet gaisma kļūst spilgtāka. Griežu uz otru pusi atskan izslēgšanas klikšķis, bet gaisma nepazūd. Fuck – lampa saplīsusi nakts vidū. Izrāvu no kontakta un aizgāju tālāk gulēt. No rīta aizbraucu līdz cenu klubam un veiksmīgi samainīju pret citu. Patīk pretimnākoši uzņēmumi, bet nepatīk līdz nāvei pārbīties. :]

Nedaudz apnicis atvaļinājums. Galu galā man tas velkas jau no lieldienu brīvdienām. Bet priekšā vēl viena nedēļa ar astīti. Nebūtu jau slikti atpūsties un darīt ko gribas, bet mans atvaļinājums nav saistīts ar šādām „izšķērdībām”. Sēžu mājās un rakstu muļķīgo maģistra darbu. Bet gribās iziet ārā – jo īpaši piektdienas vakarā. Bet pagaidām liekas, ka nekas tāds nenotiks. Daži draugi laižas uz Norvēģiju, citi plāno gulēt.... Garlaicīgi!

aiz garā laika lieldienās, aizsāku lasīt bībeli. secinājumi pēc pirmajām lapām:

1) Sievietes nav cilvēki.
2) Dievs mūs īpaši nemīl, lai neizmantotu spēcīgākus vārdus - grēka plūdos centās noslīcināt visu dzīvo.
3) Viņš vēlējās, lai visi esam veģitārieši.
4) Arī Viņš kļūdās - pasaulē radot cilvēkus.

Varbūt Bībele nav jālasa kā romāns - varbūt tāpēc šādi secinājumi. Nezinu, nezinu. Ja atradīsies laiks, noteikti palasīšu vēl. No laukiem atvedu veco Omes sējumu.

Nevaru sagaidīt, kad varēs pārgriezt pulksteni. Apnicis, ka kaķis ceļas ar pirmo gaismu un nāk modināt arī mani. Nekas, nekas... pagaidi mincīt, drīz modinātājs mocīs arī Tevi! Vien žēl, ka pēc Lieldienām man aizsākas divu nedēļu atvaļinājums.